Romiešiem 11

¹Tad nu es saku: vai Dievs Savus ļaudis ir atmetis? Nemaz ne! Jo es arīdzan esmu Israēlietis, no Ābrahāma dzimuma, no Benjamina cilts.

²Dievs nav atmetis Savu tautu, ko Viņš papriekš ir izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, ko raksts saka par Eliju, kā tas pie Dieva sūdz pret Israēli sacīdams:

³“Kungs, tie Tavus praviešus ir nokāvuši un Tavus altārus apgāzuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību.”

⁴Bet ko Dievs tam atbildēdams saka? “Es Sev esmu atlicinājis septiņtūkstošus vīrus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā.”

⁵Tad nu arīdzan tāpat šinī laikā viens atlikums pēc žēlīgas izredzēšanas ir atlicis.

⁶Bet ja tas ir caur žēlastību, tad tas vairs nav darbu nopelns; citādi žēlastība nav vairs žēlastība. Bet ja tas ir no darbiem, tad tā nav žēlastība; citādi nopelns nav vairs nopelns.

⁷Ko tad nu? Ko Israēls meklē, to viņš nav dabūjis; izredzētie gan to ir dabūjuši, bet citi ir apcietinājušies,

⁸Itin kā ir rakstīts: Dievs tiem ir devis grūta miega garu, acis, ka tie neredz, un ausis, ka tie nedzird, līdz šai dienai.

⁹Un Dāvids saka: lai viņu galds viņiem paliek par valgu, par slazdu un par piedauzīšanu un par atmaksu!

¹⁰Viņu acis lai top aptumšotas, ka neredz, un loki viņu muguru vienmēr!

¹¹Tad nu es saku: vai viņi tāpēc piedauzījušies, lai kristu? Nebūt ne! Bet caur viņu kritumu pagāniem pestīšana notikusi, viņiem par paskubināšanu, šiem dzīties pakaļ.

¹²Bet, ja viņu kritums pasaulei ir bagātība un viņu trūkums pagāniem bagātība, cik vairāk viņu pilnums?

¹³Jo es uz jums pagāniem runāju: pagānu apustulis būdams, es savu amatu gribu godāt,

¹⁴Vai es jel tos, kas ir mana miesa, varētu paskubināt un kādus no tiem izglābt.

¹⁵Jo ja viņu atmešana ir pasaules salīdzināšana, kas tad būs viņu pieņemšana, ja ne dzīvība no miroņiem?

¹⁶Un ja pirmaji ir svēti, tad arī mīkla, un ja sakne svēta, tad arī zari.

¹⁷Ja nu kādi no zariem ir nolauzti, un tu, meža eļļas koks būdams, tiem esi uzpotēts un pie eļļas koka saknes un taukuma daļu esi dabūjis,

¹⁸Tad nelielies pret zariem; bet ja tu pret tiem lielīsies, tad zini: tu nenesi sakni, bet sakne nes tevi.

¹⁹Tu nu sacīsi: zari ir nolauzti ka es taptu iepotēts.

²⁰Gan labi; tie ir nolauzti neticības dēļ, un tu stāvi caur ticību: nelielies, bet bīsties!

²¹Jo ja Dievs īstos zarus nav saudzējis, tad Viņš tevi gan arī nesaudzēs!

²²Tad redzi nu Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pie tiem, kas ir krituši, bet laipnību pie tevis, ja tu iekš laipnības paliksi; citādi tu arīdzan tapsi izcirsts.

²³Un viņi, ja tie neticībā nepaliks, arī taps iepotēti. Jo Dievs ir spēcīgs, viņus atkal iepotēt.

²⁴Jo ja tu no eļļas koka, kas pēc savas dabas mežā audzis, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts labā eļļas kokā, cik vairāk tie, kas jau pēc savas dabas tādi, savā paša eļļas kokā taps iepotēti!

²⁵Jo es negribu, brāļi, jums slēpt šo noslēpumu, (lai jūs neliekaties paši gudri esoši), ka Israēlim pa daļai apcietināšana ir notikusi, tiekams pagānu pilnums būs iegājis,

²⁶Un tā viss Israēls taps izglābts, itin kā ir rakstīts: Pestītājs nāks no Ciānas un nogriezīs bezdievīgo būšanu no Jēkaba.

²⁷Un šī ir Mana derība ar tiem, kad Es viņu grēkus atņemšu.

²⁸Tad pēc evaņģēlija tie gan ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izredzēšanas tie ir mīļi to tēvu dēļ.

²⁹Jo Dievam nav žēl Savu žēlastības dāvanu un Savas aicināšanas.

³⁰Jo itin kā jūs arīdzan citkārt Dievam bijāt neklausīgi, bet tagad caur viņu neklausīšanu esat apžēloti,

³¹Tāpat arī šie tagad bijuši neklausīgi, lai caur to apžēlošanu, kas jums ir notikusi, arī viņi top apžēloti.

³²Jo Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, ka lai Viņš par visiem apžēlotos.

³³Ak Dieva bagātības un gudrības un atzīšanas dziļums! Cik neizmanāmas ir Viņa tiesas un neizdibinājami Viņa ceļi!

³⁴Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu? Jeb kas ir bijis Viņam padoma devējs?

³⁵Jeb kas Viņam papriekš devis, ka tam taptu atmaksāts?

³⁶Jo no Viņa un caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas. Viņam lai ir gods mūžīgi! Āmen.