Atklāsmes 4

¹Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis bija atvērtas debesīs, un pirmā balss, ko es dzirdēju tā kā bazūni ar mani runājam, sacīja: ‹uzkāp šurp, Es tev rādīšu, kam pēc būs notikt.›

²Un tūdaļ es biju garā, un redzi, tur goda krēsls bija celts debesīs, un tur Viens sēdēja uz goda krēsla.

³Un ģīmis Tam, kas tur sēdēja, bija līdzīgs jaspis un sardis akmenim; un visapkārt goda krēslam bija varavīksne, kas izskatījās tā kā smaragds.

⁴Un visapkārt ap goda krēslu bija divdesmit četri krēsli, un uz tiem krēsliem es redzēju divdesmit četrus vecajus sēžam, apģērbtus baltām drēbēm, un tiem bija zelta kroņi uz galvām.

⁵Un no goda krēsla iziet zibeņi, pērkoni un balsis; un tur bija septiņi degoši eļļas lukturi, kas goda krēsla priekšā deg; tie ir septiņi Dieva gari.

⁶Un goda krēsla priekšā bija tā kā stikla jūra, kristālam līdzīga, un goda krēsla vidū un visapkārt ap goda krēslu četri dzīvi radījumi, pilni ar acīm priekšā un aizmugurē.

⁷Un pirmais no dzīviem bija lauvam līdzīgs, un otrais vērsim līdzīgs, un trešam bija tā kā cilvēka vaigs, un ceturtais bija skrejošam ērglim līdzīgs.

⁸Un tiem četriem dzīviem bija ikvienam seši spārni, un tie bija visapkārt un iekšpusē pilni ar acīm, un tie bez atpūšanās dienām naktīm sauc: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Dievs, Tas Visuvaldītājs, kas bijis un kas ir un kas nāk.

⁹Un kad tie dzīvie godu un slavu un pateikšanu dod Tam, kas sēž uz goda krēsla, kas dzīvo mūžīgi mūžam,

¹⁰Tad divdesmit četri vecaji nometās zemē priekš Tā, kas sēž uz goda krēsla, un pielūdz To, kas dzīvo mūžīgi mūžam, un met savus kroņus goda krēsla priekšā sacīdami:

¹¹Kungs, Tu esi cienīgs ņemt godu un slavu un spēku, jo Tu visas lietas esi radījis un caur Tavu prātu tās ir un ir radītas.