Psalmi 17
Lūgšana par atpestīšanos no ienaidniekiem
Psalms 17 ir Dāvida lūgums, kurā viņš lūdz Dievu dzirdēt un atbildēt uz viņa lūgumu par aizsardzību pret saviem ienaidniekiem, kuri viņu vajā netaisnīgi. Dāvids izpauž savu ticību Dieva taisnībai un taisnīgumam, kā arī pārliecību, ka viņš tiks attaisnots savu ienaidnieku acu priekšā. Viņš meklē patvērumu Dieva spārnu ēnā un lūdz Dieva vadību, lai izvairītos no bezdievīgo ceļiem.
1Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām.
2No Tava vaiga lai nāk mana tiesa; Tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība.
3Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt.
4Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.
5Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.
6Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu.
7Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tveras pie Tavas labās rokas.
8Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani Savu spārnu pavēnī
9No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.
10Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni.
11Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes.
12Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies.
13Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā,
14No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem.
15Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.