Mārtiņa evaņģēlijs 26
Pēdējā vakariņa un Jēzus nodevība
Jēzus tika nodevēts ar Jūdu, arestēts un nodots tiesā.
1Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja:
2“‹Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Tas Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka Tas taptu krustā sists.›”
3Tad sapulcējās augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji augstā priestera namā, kam vārds bija Kajafas.
4Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu.
5Bet tie sacīja: “Tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis.”
6Un kad Jēzus bija iekš Betanijas, spitālīgā Sīmaņa namā,
7Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot.
8Kad mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kālabad šī izšķērdēšana?
9Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.”
10Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “‹Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi.›
11‹Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien pie jums.›
12‹Jo tās zāles izliedama pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam.›
13‹Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo prieka vārdu sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu.›”
14Tad viens no divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskariots, pie augstiem priesteriem nogājis,
15Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus.
16Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu.
17Bet pirmā neraudzētās maizes dienā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: “Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Pashā jēru ēst?”
18Bet Viņš sacīja: “‹Ejat pilsētā› ‹pie kāda un sakāt tam: Tas Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, Es turēšu pie tevis Pashā ar Saviem mācekļiem.›”
19Un mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Pashā jēru.
20Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem,
21Un sacīja tiem ēdot: “‹Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.›”
22Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: “Kungs, vai es tas esmu?”
23Bet Viņš atbildēja un sacīja: “‹Tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos.›
24‹Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet ak vai, cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāk, ka tas›‹nemaz nebūtu dzimis.›”
25Bet Jūdas, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Vai es tas esmu, Rabbi?” Viņš uz to sacīja: “‹Tu to saki.›”
26Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “‹Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.›”
27Un biķeri ņēma un pateicās, Viņš tiem to deva un sacīja: “‹Dzeriet visi no tā.›
28‹Jo šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.›
29‹Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.›”
30Un pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu.
31Tad Jēzus uz tiem saka: “‹Jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu un ganāmā pulka avis izklīdīs.›
32‹Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju.›”
33Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos.”
34Jēzus uz to sacīja: “‹Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.›”
35Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja.
36Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Ģetzemane un saka uz tiem mācekļiem: “‹Sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu.›”
37Un Viņš ņēma līdz Pēteri un divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties.
38Tad Viņš uz tiem saka: “‹Mana dvēsele ir visai noskumusi› ‹līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.›”
39Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “‹Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.›”
40Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “‹Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā!›
41‹Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.›”
42Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: “‹Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.›”
43Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas.
44Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams.
45Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “‹Guliet nu vēl un dusiet! Redzi, tā stunda ir klāt, un Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.›
46‹Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.›”
47Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem.
48Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat.”
49Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: “Esi sveicināts, Rabbi!” un Viņu skūpstīja.
50Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Draugs, kāpēc tu še esi?›” Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma.
51Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
52Tad Jēzus uz to saka: “‹Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti.›
53‹Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu?›
54‹Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.›”
55Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: “‹Kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši.›
56‹Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos.›” Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga.
57Bet tie Jēzu saņēma un To noveda pie augstā priestera Kajafas, kur rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies.
58Bet Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ līdz augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie sulaiņiem, nolūkot to galu.
59Bet augstie priesteri un vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut;
60Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā
61Un sacīja: “Šis ir sacījis: Es Dieva namu varu noplēst un trijās dienās to uztaisīt.”
62Un augstais priesteris pacēlās un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina?”
63Bet Jēzus cieta klusu; un augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: “Pie Tā dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?”
64Jēzus uz to saka: “‹Tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.›”
65Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vajag? Redziet, tagad jūs Viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši.
66Kā jums šķiet?” Bet tie atbildēja un sacīja: “Viņš nāvi pelnījis.”
67Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm,
68Un sacīja: “Pravietis būdams, saki mums, Kristu, — kurš ir tas, kas Tevi sitis?”
69Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacīja: “Tu arīdzan biji ar To Jēzu no Galilejas.”
70Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: “Es nezinu, ko tu runā.”
71Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: “Šis arīdzan bija pie Tā Jēzus no Nacaretes.”
72Un viņš atkal liedzās zvērēdams: “Es to Cilvēku nepazīstu.”
73Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja un uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem; jo no tavas valodas to var noprast.”
74Tad viņš iesāka nolādēties un nodievoties: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un tūdaļ gailis dziedāja.
75Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “‹Pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.›” Un ārā izgājis viņš gauži raudāja.
