Mārtiņa evaņģēlijs 23

¹Tad Jēzus runāja uz ļaudīm un uz Saviem mācekļiem,

²Sacīdams: “‹Uz Mozus krēsla rakstu mācītāji un farizeji ir apsēdušies.›

³‹Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.›

⁴‹Jo tie sasien grūtas un nepanesamas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib pakustināt.›

⁵‹Bet visus savus darbus tie dara, lai tie no ļaudīm top redzēti. Tie izplata savus piemiņas rakstus un dara savām drēbēm platas bārkstis;›

⁶‹Un tiem tīk viesībās sēdēt augstajās vietās un augstajos krēslos sinagogās,›

⁷‹Un ka top sveicināti tirgos un no ļaudīm saukti: rabbi, rabbi!›

⁸‹Bet jums nebūs sauktiem tapt: rabbi! Jo viens ir jūsu vadonis, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.›

⁹‹Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.›

¹⁰‹Un neliekaties saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus.›

¹¹‹Bet lielākais no jums lai ir jūsu kalps.›

¹²‹Un kas pats paaugstināsies, tam būs tapt pazemotam, un kas pats pazemosies, tam būs tapt paaugstinātam.›

¹³‹Bet ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību priekš cilvēkiem, un paši jūs neieejat, un neļaujat ieiet tiem, kas grib tikt iekšā.›

¹⁴‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi, jo jūs aprijat atraitņu namus un taisnojaties ar savām garām lūgšanām, tāpēc jūs dabūsiet jo grūtu sodību.›

¹⁵‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un zemi, ka jūs vienu par Jūdu ticības biedri darāt, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darāt par elles bērnu divkārt vairāk, nekā jūs paši esat.›

¹⁶‹Ak vai jums, akliem ceļa rādītājiem! kas sakāt: ja kas pie Dieva nama zvērēšot, tas neesot nekas, bet ja kas pie Dieva nama zelta zvērēšot, tam tas jāpilda.›

¹⁷‹Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk? Vai zelts, vai Dieva nams, kas zeltu svētī?›

¹⁸‹Un ja kas pie altāra zvērēšot, tas neesot nekas; bet ja kas zvērēšot pie dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda.›

¹⁹‹Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir augstāks, vai dāvana, vai altāris, kas dāvanu svētī?›

²⁰‹Tad nu, kas pie altāra zvēr, tas zvēr pie tā un pie visa, kas tur virsū.›

²¹‹Un kas pie Dieva nama zvēr, tas zvēr pie tā un arī pie Tā, kas tur mīt iekšā.›

²²‹Un kas pie debess zvēr, tas zvēr pie Dieva goda krēsla un pie Tā, kas tur sēž virsū.›

²³‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, un pametat to, kas grūtākais bauslībā, tiesu un sirds žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to nepamest.›

²⁴‹Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.›

²⁵‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni ar laupījumu un negausību.›

²⁶‹Tu aklais farizejs, šķīsti papriekš biķera un bļodas iekšpusi, lai arī viņu ārpuse top šķīsta.›

²⁷‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzināmi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes jauki uzskatāmi, bet no iekšienes ir piepildīti ar miroņu kauliem un visādu negantību.›

²⁸‹Tā arī jūs no ārienes gan spīdat priekš ļaudīm kā taisni esoši, bet no iekšienes jūs esat liekulības un netaisnības› ‹pilni.›

²⁹‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs uztaisiet praviešu kapus un izgreznojiet taisno bedres,›

³⁰‹Un sakāt: ja mēs būtu bijuši savu tēvu laikos, tad mēs nebūtu bijuši viņu biedri uz praviešu asins izliešanu.›

³¹‹Tad nu jūs liecību dodat pret sevis pašiem, ka jūs esat bērni tiem, kas praviešus nokāvuši.›

³²‹Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru.›

³³‹Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības?›

³⁴‹Tāpēc redzi, Es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītājus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet tos no vienas pilsētas uz otru:›

³⁵‹Ka uz jums nāks visas taisno asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Zaharijas, Berehijas dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri.›

³⁶‹Patiesi, Es jums saku, ka tas visnotaļ nāks uz šo tautu.›

³⁷‹Jeruzāleme! Jeruzāleme! tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es tavus bērnus esmu gribējis sakrāt, kā vista sakrāj savus cālīšus apakš spārniem, bet jūs negribējāt.›

³⁸‹Redzi, jūsu nams jums taps atstāts postā.›

³⁹‹Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsiet, tiekams jūs sacīsiet: “slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā.”›”