Mārtiņa evaņģēlijs 22
Parabolas par kāzas svētkiem un nodokļiem Cēzaram
Jēzus māca par lielāko baušļu un līgavas pārticības līdzību.
1Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams:
2“‹Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja,›
3‹Un izsūtīja savus kalpus, viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt.›
4‹Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.›
5‹Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas.›
6‹Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva.›
7‹Kad ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.›
8‹Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: kāzas gan ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.›
9‹Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat.›
10‹Un kalpi izgāja uz ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem.›
11‹Tad ķēniņš iegāja, viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs›.
12‹Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms›.
13‹Tad ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.›
14‹Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.›”
15Tad farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu.
16Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hērodus sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.
17Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?”
18Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “‹Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt?›
19‹Rādiet Man šurp nomas naudu.›” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi.
20Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam ir šī zīme un tas virsraksts?›”
21Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “‹Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.›”
22Un to dzirdēdami, tie brīnījās, un To pameta un aizgāja.
23Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja
24Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu.
25Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim.
26Tā arī otrais un trešais līdz septītam.
27Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
28Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.”
29Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “‹Jūs alojaties, neprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.›
30‹Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs.›
31‹Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams:›
32‹“Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs”?› ‹Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.›”
33Un kad tie ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību
34Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā.
35Un viens no tiem, viens bauslības mācītājs, kārdinādams Tam jautāja un sacīja:
36“Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?”
37Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.›
38‹Šis ir pirmais un augstākais bauslis.›
39‹Un otrs tam līdzīgs: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.›
40‹Šinīs divējos baušļos karājās visa bauslība un pravieši.›”
41Kad nu farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja
42Un sacīja: “‹Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?›” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.”
43Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu,›
44‹Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.›
45‹Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?›”
46Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.