Mārtiņa evaņģēlijs 19

¹Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jordānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām.

²Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos tur darīja veselus.

³Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: “Vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?”

⁴Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu,›

⁵‹Un sacījis: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.”›

⁶‹Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt.›”

⁷Tie uz Viņu saka: “Kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.”

⁸Viņš uz tiem saka: “‹Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties, bet no iesākuma tas tā nav bijis.›

⁹‹Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.›”

¹⁰Viņa mācekļi uz Viņu saka: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.”

¹¹Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots.›

¹²‹Jo tur ir rāmiti›‹, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem.›”

¹³Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi tos aprāja.

¹⁴Bet Jēzus sacīja: “‹Laidiet bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība.›”

¹⁵Un Viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes.

¹⁶Un redzi, viens piegājis uz Viņu sacīja: “Labais Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu?”

¹⁷Un Viņš uz to sacīja: “‹Ko tu Mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vien Tas Vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi baušļus.›”

¹⁸Tas uz Viņu saka: “Kādus?” Un Jēzus sacīja: “‹Šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot;›

¹⁹‹Godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāko mīlēt, kā sevi pašu.›”

²⁰Tas jauneklis uz Viņu saka: “Visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst?”

²¹Jēzus uz to sacīja: “‹Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā Man pakaļ.›”

²²Bet jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

²³Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā.

²⁴Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.”

²⁵Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: “Kas tad var kļūt Debesu valstībā?”

²⁶Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: “‹Cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.›”

²⁷Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?”

²⁸Bet Jēzus uz tiem sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis.›

²⁹‹Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.›

³⁰‹Bet daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.›