Mārtiņa evaņģēlijs 14
Baro piecus tūkstošus un pastaigā pa ūdeni
Jēzus baro 5 000 cilvēkus un pastaigas pa ūdeni.
1Tanī laikā Hērodus, viens no četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja slavu par Jēzu,
2Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”
3Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva.
4Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.”
5Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
6Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum.
7Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
8Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.”
9Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
10Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.
11Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
12Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
13Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam no pilsētām kājām gāja pakaļ.
14Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
15Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaidi ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.”
16Un Jēzus uz tiem sacīja: “‹Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.›”
17Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.”
18Un Viņš sacīja: “‹Nesiet Man tās šurp.›”
19Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem.
20Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.
21Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.
22Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu.
23Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.
24Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.
25Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.
26Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.
27Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “‹Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.›”
28Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.”
29Un Viņš sacīja: “‹Nāc!›” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.
30Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”
31Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “‹Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?›”
32Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.
33Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”
34Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.
35Un kad ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,
36Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.