Mārtiņa evaņģēlijs 12
Sestdienas Kungs
Jēzus tiek apsūdzēts par goda zaimošanu un veic vairākas brīnumdarbības.
1Tanī laikā Jēzus staigāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka vārpas plūkt un ēst.
2Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā darīt nav brīvi.”
3Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņš bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija?›
4‹Ka viņš ir Dieva namā gājis un noliktās maizes ēdis, ko ēst nebija brīvi, ne viņam, ne tiem, kas pie viņa bija, bet priesteriem vien?›
5‹Jeb vai jūs bauslībā neesat lasījuši, ka priesteri sabatos sabatu Dieva namā pārkāpj un ir nevainīgi?›
6‹Bet Es jums saku, ka Tas kas šeitan, ir lielāks, nekā Dieva nams.›
7‹Bet kad jūs zinātu, kas tas ir: “Man patīk sirds žēlastība un ne upuris,” tad jūs šos nevainīgos nebūtu notiesājuši.›
8‹Jo Tas Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs.›”
9Un Viņš no turienes izgājis nāca viņu sinagogā.
10Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai brīvi sabatā dziedināt?” Ka tie Viņu apsūdzētu.
11Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā?›
12‹Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, sabatā labu darīt.›”
13Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “‹Izstiepi savu roku!›” Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra.
14Tad tie farizeji izgāja un aprunājās pret Viņu, kā tie To nomaitātu.
15Bet Jēzus to nomanīdams aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja.
16Un Viņš tiem piekodināja, ka tie Viņu nedarītu zināmu.
17Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis, sacīdams:
18“Redzi, Mans kalps, ko Es izredzējis, un Mans mīļais, pie kā Manai dvēselei labs prāts; Es likšu uz Viņu Savu Garu, un Tas pasludinās tautām tiesu.
19Ne Viņš bārsies, ne brēks, un neviens nedzirdēs uz ielām Viņa balsi.
20Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekams Viņš tiesai dos uzvarēšanu.
21Un tautas cerēs uz Viņa vārdu.”
22Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais runāja un redzēja.
23Un visi ļaudis iztrūkās un sacīja: “Vai Šis nav Dāvida dēls?”
24Bet farizeji to dzirdēdami, sacīja: “Šis velnus neizdzen, kā tik vien caur Belcebulu, velnu virsnieku.”
25Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “‹Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt.›
26‹Ja nu sātans sātanu izdzen, tad viņš ir ienaidā ar sevi pašu; kā tad viņa valsts var pastāvēt?›
27‹Un ja Es caur Belcebulu velnus izdzenu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji.›
28‹Bet ja Es caur Dieva Garu velnus izdzenu, tad Dieva valstība jau pie jums atnākusi.›
29‹Jeb kā kas var ieiet stiprā namā un paņemt viņa lietas, ja tas papriekš stipro nesaista? Un tad tas viņa namu aplaupīs.›
30‹Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.›
31‹Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Tā Gara zaimošana cilvēkiem netaps piedota.›
32‹Un kas ko runā pret To Cilvēka Dēlu, tam tas taps piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam netaps piedots nedz šinī, nedz nākošā mūžā.›
33‹Ņemiet labu koku, tad arī viņa augļi būs labi, vai ņemiet nelāga koku, tad arī tie augļi būs nelabi; jo koks top pazīts pie saviem augļiem.›
34‹Jūs odžu dzimums, kā jūs varat ko laba runāt, ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā.›
35‹Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu.›
36‹Bet Es jums saku, ka par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā.›
37‹Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.›”
38Tad kādi no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, mēs no tevis kādu zīmi gribam redzēt.”
39Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi; un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme.›
40‹Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas jūras zivs vēderā, tā arī Tas Cilvēka Dēls trīs dienas un naktis būs zemes klēpī.›
41‹Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie no grēkiem ir atgriezušies uz Jonas sludināšanu, un redzi, šeit ir vairāk, nekā Jona.›
42‹Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt; un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.›
43‹Bet kad nešķīstais gars no cilvēka izgājis, tad tas pārstaigā sausas vietas un meklē dusu, un to neatrod.›
44‹Tad tas saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes es izgājis; un kad viņš nāk, tad tas to atrod tukšu›, ‹ar slotām izslaucītu› ‹un izpušķotu.›
45‹Tad tas noiet un ņem pie sevis septiņus garus, kas jo niknāki nekā viņš pats, un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un pēc ar cilvēku paliek niknāki nekā papriekš. Tāpat arī notiks šai ļaunai tautai.›”
46Un Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, meklēdami ar Viņu runāt.
47Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā, meklēdami ar Tevi runāt.”
48Un Viņš atbildēdams sacīja tam, kas Viņam to teica: “‹Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?›”
49Un Savu roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “‹Redzi, Mana māte un Mani brāļi!›
50‹Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.›”