Mārkus 7
Baro piecus tūkstošus
Jēzus māca par tīrību, tradīcijām un Dieva sekošanas svarīgumu.
1Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, no Jeruzālemes nākuši.
2Un redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja.
3Jo farizeji un visi Jūdi neēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami.
4Un no tirgus nākot tie neēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu (un solu) mazgāšanas.
5Tad tie farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicāja: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?”
6Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “‹Gan labi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: “Šie ļaudis ar lūpām Mani godā, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost.›
7‹Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.”›
8‹Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darāt vēl daudz citas tādas lietas.›”
9Un Viņš uz tiem sacīja: “‹It jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turētu.›
10‹Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt.›
11‹Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt;›
12‹Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vai mātes,›
13‹Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.›”
14Un ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “‹Klausiet Mani visi un saprotiet.›
15‹Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ieiet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna.›
16‹Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.›”
17Un kad Viņš no ļaudīm nogāja namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības.
18Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai arī jūs esat tādas nesaprašas? Vai jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvēkā ieiet, viņu nevar apgānīt?›
19‹Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet pa zināmu ceļu, pa ko visa barība iziet ārā›.”
20Bet Viņš sacīja: “‹Kas no cilvēka iziet, tas cilvēku apgāna.›
21‹Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības,›
22‹Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība.›
23‹Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.›”
24Un no turienes cēlies, Viņš nogāja uz Tirus un Sidonas robežām. Un kādā namā iegājis, Viņš gribēja, ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts.
25Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš Viņa kājām.
26Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai velnu izdzītu no viņas meitas.
27Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.›”
28Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.”
29Un Viņš uz to sacīja: “‹Šī vārda dēļ ej! velns ir izbēdzis no tavas meitas.›”
30Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis.
31Un atkal izgājis no Tirus un Sidonas robežām, Viņš nāca pie Galilejas jūras vidū starp to desmit pilsētu robežām.
32Un pie Viņa atveda vienu kurlmēmu, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku.
33Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli;
34Un skatījās uz debesi, nopūtās un sacīja uz to: “‹Efata,›” tas ir: “‹Atveries!›”
35Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi.
36Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo Viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja,
37Un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.”