Jāņa evaņģēlijs 13

¹Un priekš Pashā svētkiem Jēzus zinādams, ka Viņa laiks bija nācis, no šīs pasaules iet pie Tā Tēva, tā kā Viņš mīlējis savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam.

²Un vakariņu ēdot, (kad jau velns Jūdasam Iskariotam, Sīmaņa dēlam, sirdī bija iedevis, Viņu nodot),

³Jēzus, zinādams, ka Tas Tēvs Viņam visas lietas bija devis rokās, un ka Viņš nācis no Dieva un aizies pie Dieva,

⁴Cēlās no vakariņa, novilka savus svārkus un priekšautu ņēmis ar to apsējās.

⁵Pēc Viņš ūdeni lej traukā un iesāka mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ar ko Viņš bija apsējies.

⁶Tad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera. Tas uz Viņu saka: “Kungs, vai Tu man kājas mazgāsi?”

⁷Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “‹Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.›”

⁸Tad Pēteris uz Viņu saka: “Nemūžam Tev nebūs manas kājas mazgāt.” Jēzus tam atbildēja: “‹Ja Es tevi nemazgāšu, tad tev nebūs daļas ar Mani.›”

⁹Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!”

¹⁰Jēzus uz to saka: “‹Kas ir mazgāts, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, bet viņš ir viscaur šķīsts. Jūs arī esat šķīsti, bet ne visi.›”

¹¹Jo Viņš Savu nodevēju gan zināja; tāpēc Viņš sacīja: “‹Jūs neesat visi šķīsti.›”

¹²Kad Tas nu viņu kājas bija mazgājis, tad Viņš ņēma Savus svārkus un atkal nosēdās un uz tiem sacīja: “‹Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis?›

¹³‹Jūs Mani saucat par Mācītāju un par Kungu, un tas pareizi runāts, jo Es tas esmu.›

¹⁴‹Ja tad Es, jūsu Kungs un Mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits citam kājas mazgāt.›

¹⁵‹Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darāt, kā Es jums esmu darījis.›

¹⁶‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz, kas sūtīts, lielāks par to, kas viņu sūtījis.›

¹⁷‹Ja jūs tā zināt, svētīgi jūs esat, kad jūs to darāt.›

¹⁸‹Es nerunāju par jums visiem; Es zinu, kurus Es esmu izredzējis; bet lai raksts piepildās: kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām.›

¹⁹‹Tagad Es jums to saku, pirms tas notiek, lai, kad tas notiek, jūs ticat, ka Es Tas esmu.›

²⁰‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas uzņem, ja Es kādu sūtīšu, tas Mani uzņem; un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.›”

²¹To sacījis, Jēzus garā aizgrābts liecināja un sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.›”

²²Tad mācekļi cits uz citu skatījās, nezinādami, par kuru Tas runā.

²³Un viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.

²⁴Tad Sīmanis Pēteris šim met ar acīm, lai vaicā, kurš tas esot, par ko Viņš runā?

²⁵Un tas pielocīdamies pie Jēzus krūtīm uz Viņu saka: “Kungs, kurš tas ir?”

²⁶Jēzus atbild: “‹Tas ir tas, kam Es kumosu iemērktu došu;›” tad Viņš iemērca kumosu un dod to Jūdasam, Sīmaņa dēlam, Iskariotam.

²⁷Un pēc šī kumosa tad sātans iegāja iekš tā. Tad Jēzus uz to saka: “‹Ko tu dari, to dari drīz.›”

²⁸Bet neviens no tiem, kas tur klāt sēdēja, nesaprata, kāpēc Viņš tam to sacīja.

²⁹Jo kādiem šķita, tāpēc ka Jūdasam maks bija, ka Jēzus uz viņu saka: pērc, ko mums uz svētkiem vajag; vai lai viņš nabagiem ko dotu.

³⁰Tad nu, kumosu ņēmis, viņš izgāja tūdaļ ārā, un nakts bija.

³¹Kad viņš nu bija izgājis, tad Jēzus saka: “‹Tagad Tas Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts iekš Viņa.›

³²‹Ja Dievs ir pagodināts iekš Viņa, tad arī Dievs Viņu pagodinās iekš Sevis paša un Viņu drīz pagodinās.›

³³‹Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsiet, un kā Es Jūdiem esmu sacījis: uz kurieni Es eju, tur jūs nevarat nākt; tā Es jums tagad saku.›

³⁴‹Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlējāt, itin kā Es jūs esmu mīlējis, ka arī jūs cits citu mīlējiet.›

³⁵‹Iekš tā visi nomanīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums ir mīlestība savā starpā.›”

³⁶Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kurp Tu ej?” Jēzus tam atbildēja: “‹Kur Es eju, tur tu tagad Man nevari nākt pakaļ, bet pēcgalā tu Man nāksi pakaļ.›”

³⁷Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kāpēc es tagad Tev nevaru iet pakaļ? Savu dzīvību es par Tevi nodošu.”

³⁸Jēzus tam atbildēja: “‹Vai tu par Mani savu dzīvību nodosi? Patiesi, patiesi, Es tev saku: gailis nedziedās, pirms tu trīskārt Mani neaizliegsi.›