Dari ir dzīvības vēsture 7

¹Un tas augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?”

²Bet viņš sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Tas godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Hāranā mājoja,

³Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.

⁴Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Hāranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet,

⁵Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, pat ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija.

⁶Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus.

⁷Un to tautu, kam tie kalpos, Es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un Man kalpos šinī vietā.

⁸Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.

⁹Un vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu,

¹⁰Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu.

¹¹Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības.

¹²Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz.

¹³Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Faraonam kļuva zināmi.

¹⁴Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles.

¹⁵Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi,

¹⁶Un tapa pārvesti uz Šehemi un tai kapā ielikti, ko Ābrahāms ar sudraba maksu bija pircis no Hamora bērniem Šehemē.

¹⁷Bet kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē,

¹⁸Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina.

¹⁹Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības.

²⁰Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā.

²¹Un kad tas bija izlikts laukā, tad Faraona meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu.

²²Un Mozus tapa mācīts visā ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos.

²³Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.

²⁴Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš pārstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita Ēģiptieti.

²⁵Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata.

²⁶Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt?

²⁷Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums?

²⁸Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar to Ēģiptieti esi nokāvis?

²⁹Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midiāna zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja.

³⁰Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā.

³¹Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika:

³²“Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties.

³³Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.

³⁴Es redzēdams esmu redzējis Savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt; un nu nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.”

³⁵Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? Šo Dievs sūtījis par virsnieku un pestītāju caur tā eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā.

³⁶Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus.

³⁷Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.”

³⁸Šis pie tās draudzes tuksnesī bija ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot;

³⁹Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdīs atgriezās uz Ēģiptes zemi,

⁴⁰Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes.

⁴¹Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem.

⁴²Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Israēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis kaujamus un citus upurus?

⁴³Un jūs esat pieņēmuši Moloha dzīvokli un sava dieva, Remfana, zvaigzni, bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.

⁴⁴Tā liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc priekšzīmes, ko viņš bija redzējis;

⁴⁵To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jozua to arī ieveda zemē, kas pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām.

⁴⁶Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās Jēkaba Dievam dzīvokli atrast.

⁴⁷Un Salamans Viņam namu uztaisīja.

⁴⁸Bet Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā pravietis saka:

⁴⁹“Debess ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir Mana dusas vieta?

⁵⁰Vai Mana roka nav šo visu taisījusi?”

⁵¹Jūs stūrgalvīgie un sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs allažiņ Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs!

⁵²Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par Tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; Šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām,

⁵³Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”

⁵⁴Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu.

⁵⁵Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,

⁵⁶Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.

⁵⁷Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū,

⁵⁸Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls.

⁵⁹Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!

⁶⁰Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga.