Dari ir dzīvības vēsture 17

¹Un caur Amfipoli un Apoloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu sinagoga.

²Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trijās svētās dienās ar tiem sarunājās par rakstiem,

³Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un sacīja: “Šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju.”

⁴Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas.

⁵Bet neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcinājās un cēla troksni pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos vest priekš ļaužu pulka.

⁶Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši.

⁷Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu — Jēzu.”

⁸Un tie iztrūcināja ļaudis un pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja.

⁹Bet šie, galvojumu no Jazona un tiem dabūjuši, tos palaida.

¹⁰Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu sinagogā.

¹¹Un šie bija labvēlīgāki par Tesalonikas Jūdiem un vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot?

¹²Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa.

¹³Un kad Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un ļaudis skubināja uz dumpi.

¹⁴Bet brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika.

¹⁵Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja.

¹⁶Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, viņa gars iekš viņa iedegās, kad viņš redzēja pilsētu tik elkadievīgu esam.

¹⁷Tad nu viņš sinagogā sarunājās ar Jūdiem un dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās.

¹⁸Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un augšāmcelšanos sludināja.

¹⁹Un tie viņu ņēma un veda uz augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini?

²⁰Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”

²¹Bet visi Atēnieši un svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.

²²Un Pāvils stāvēja augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus.

²³Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājiet, To es jums pasludināju.

²⁴Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, Viņš, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām darītās baznīcās,

²⁵Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas.

²⁶Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot,

²⁷Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, — jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums.

²⁸Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta.

²⁹Tad nu mums, kas Dieva tauta esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam.

³⁰Tad nu Dievs nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties;

³¹Tāpēc ka Viņš vienu dienu ir nolicis, kur Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur vienu Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis.”

³²Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.”

³³Un tā Pāvils izgāja no viņu vidus.

³⁴Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem.