Kas bija Juda?

Jūda bija Jēkaba un Leas ceturtais dēls un viens no divpadsmit Jēkaba dēliem, kas kļuva par divpadsmit Israēla ciltīm. Bībelē Jūda ir attēlots gan kā vadītājs savu brāļu vidū, gan kā ticības figūra. Jūda spēlēja galveno lomu Jāzepa stāstā, savā pusbrālē. Kad Jāzeps tika nopirkts par verdzību no saviem brāļiem, Jūda bija viens no grupas vadītājiem. Tomēr vēlāk, kad Jāzeps bija spēka pozīcijā Ēģiptē, Jūda izrādījās, lai lūgtu par savas jaunākās brāļa Benjamīna dzīvību un piedāvātu sevi kā aizstājēju. Šis bezpašuma un drosmes akts tiek uzskatīts par piemēru Jūdas izaugsmei un nobriešanai. Jūdu pazīst arī kā ķēniša Dāvida un Jēzus priekšteču, jo Jēzus ticams tiek uzskatīts par nolaidušos no Dāvida dzimtas, kurš savukārt bija Jūda pēcnācējs. Šī cilts ir svarīga gan ebreju, gan kristiešu tradīcijās, jo tā nosaka Jēzus tiesības uz Dāvida troni un viņa vietu kā Mesiju un Glābēju. Jūdas ciltis ir svarīga arī Israēla vēsturē. Ciltis apmetās Kanaānas zemes dienvidu daļā un kļuva par vienu no lielākajām un spēcīgākajām divpadsmit ciltīm. Jūdas cilti deva vārdu Jūdas karalistei, kas bija viena no divām karalistēm, uz kurām sadalījās Israēla karaliste pēc ķēniņa Salamona nāves. Jūda paliek svarīga figūra gan ebreju, gan kristiešu tradīcijās, un viņa stāsts ir atgādinājums par piedošanas, bezpašuma un ticības izauga spēku. Precīzs Jūdas dzimšanas un nāves datums nav norādīts Bībelē, bet ticams, ka viņš dzīvoja 2. tūkstošgadā pirms mūsu ēras.