Kas bija Jēkabs?

Jēkabs ir Bībeles figūra, kas vislabāk pazīstams kā divpadsmit Israēla ciltību tēvs. Saskaņā ar Ģenēzes grāmatu Jēkabs bija Īzaka dēls un Ābrahāma mazdēls, un viņš piedzimis kopā ar savu ābeņa brāli Ēzau. Kaut arī bija jaunākais, Jēkabs spēja apkrāpt Ēzau par viņa dzimtas mantu un svētību, ieliekot pamatus mūža garumā ilgstīgai sacensībai starp brāļiem. Bijis spiests bēgt no savas mājas, pazemojoties par savu nodevību, Jēkabam bija virkne tikšanās ar Dievu, kas mainīja viņa dzīvi. Viņu pārdēvēja par "Israēlu" pēc cīņas ar eņģeli, un viņam bija divpadsmit dēli, kuri kļuva par divpadsmit Israēla ciltību vadītājiem. Jēkabs tiek atcerēts par savu viltību un neatlaidību, kā arī par viņa attiecībām ar Dievu. Kaut arī ar defektiem un trikiem, Jēkabs tiek uzskatīts par taisnu cilvēku, kurš dzīvojis paklausībā Dievam, un viņa mantojums turpina veidot daudzu cilvēku reliģisko un kultūras mantojumu visā pasaulē. Īstais Jēkaba dzimšanas un nāves datums nav norādīts Bībelē, bet ticams, ka viņš dzīvojis kaut kur starp 2000. un 1600. p.n.ē. Viņam ticams dzimt notiesīeties 147 gadu vecumā. Jēkaba stāsts turpina būt svarīga daļa no reliģiskā un kultūras mantojuma daudzu cilvēku dzīvē visā pasaulē, un tas turpina izpratnes veidot, kā cilvēki sapratīs ticības, ģimenes un paklausības Dievam būtību.