Kas bija Efraims?

Efraīms bija Bībeles tēls, Jāzepa un viņa sievas Asenatas otro dēlu. Viņš piedzima Ēģiptē un bija Efraīma ciltspētu, vienas no Izraēlas divpadsmit ciltīm, pirmdzimšana. Viņš ir vislabāk zināms kā ziemeļu Izraēlas valsts cēlājs, kas tika nosaukts pēc viņa. Efraīms bija Jāzepa divu dēlu jaunākais, dzimis pēc vecākā brāļa Manase. Viņš piedzima Ēģiptē, kur viņa tēvs bija tikušies pārdots par vergu viņa brāļiem. Vēlāk Jāzeps tika herenēts ar ģimeni un ieguva spēcīgu ievirzi Ēģiptes dvēselē. Efraīmu svētīja viņa vectēvs Jēkabs, krustās pārkāpjot rokas, lai Efraīma svētība būtu lielāka nekā Manase. Šī svētība tika piepildīta, kad ziemeļu Izraēlas valsts tika nosaukta pēc Efraīma. Efraīmu piemin arī par viņa lomu Iziešanas izstādē. Viņš bija daļa no izraēliešu grupas, kura pameta Ēģipti un devās uz ApSolīto Zemi. Viņš arī bija daļa no grupas, kas ienāca Kanaānas zemē un nodzīvojās tur. Efraīms ir pieminēts par savu lomu izraēliešu vēsturē. Viņš bija ziemeļu Izraēlas valsts cēlājs, un viņa pēctecis bija ietekmīgs tautas vēsturē. Viņš arī atcerams par savu lomu Iziešanā un par svētību no savas vectēva Jēkaba.